Search
  • Sindija Tabaka

Sentimentālais janvāris


Laimīgu jauno gadu, lasītāj! Man parasti pienākot janvārim uznāk liels sentiments un patīkamas atmiņas. Kopš manas otrās meitiņas dzimšanas arī janvārī sentiments ir divtik liels. Šoreiz dalīšos ar dzemdību stāstu , kuru rakstīju tur pat septiņus gadus atpakaļ. Katru gadu janvārī, tieši pirms meitas dzimšanas dienas, es šo stāstu pārlasu. Esmu nolēmusi dalīties ar jums. Mani divi stāsti pilnīgi atšķirās viens no otra, jo vecākā meitiņa man dzima ar plānota ķeizargrieziena palīdzību, taču jaunākā plānotas ierosinātas dzemdības.

Pēdējā USG pārbaudē man paziņoja, ka mums viennozīmīgi gaidāms plānveida ķeizars. Tūplīša guļa, maz ūdeņu... Pat jābūt gataviem uz akūtu ķeizaru – meituks dikti steidzās pie mums. Tajā brīdī bija pilnas tikai 38 nedēļas.

17.01. ierados nodaļā, ar visām somām, personāls ierādīja ģimenes palātu. Mēģinu nosist laiku visu dienu, jo ierados jau no paša rīta. Vakarā tonīšu pārbaude, viss izskatās labi, jutu nelielas kontrakcijas. Vismaz man tā toreiz likās.

18.01. no rīta pie manis ieradās partneris. Ļoti satraucies un nobijies, kā patrs teica ''vairs nagu ko grauzt'' . Ap deviņiem no rīta pie manis atbrauca gulta, es ar visu čemodānu (čuru maisu) rāpjos iekšā un mani veda uz operāciju zāli. Aizvien nebija nekādu satraukumu. Vienīgi auksti. Bija īstais brīdis nožēlot to, ka zeķes neuzvilku. Sagaidīju, savu kārtu (viss pēc konveijera) - man palīdzēja apsēsties, un izliekties, lai anesteziologam ir vieglāk pievienot mani pie spinālās anestēzijas. Tieši tajā sekundē sākas satraukums. Sāku saprast, kas notiks. Kājas sāka trīcēt. Jutos viena, pamesta, neviena pazīstama seja, nejutu atbalstu. Auksta operāciju zāle. Man bija bail. Viena no māsām paņēma mani aiz rokas, kas patiesībā mani kaitināja, drošāk es nejutos, ka pilnīgi svešs cilvēks mani mēģina bezemocionāli mierināt.

Beidzot sajūtu kādu siltumu kājās. Mēģinu pacelt viņas uz gultas, taču anestēzija bija jau iedarobojusies, un pati pilnīgi neko nespēju. Bezspēcība. Sirdsklauves. Jūtu kā kaklā kamols kāpj, slikta dūša. Cerēju no sirds, ka sliktā dūša parries un īpašo mirkli nesabojāšu ar nelabu dūšu.

Nākamais ko jūtu - kā man sāk griezt un grūstīt. Mazā vēl puncī būdama enerģiski sāka raudāt. Es pēc brīža sāku lidināties kaut kur mākoņos, pieļauju, ka anestēzijas iespaidā, līdz pēkšņi man pagrieza galvu un skatos, ka princesīte jau piedzimusi un cītīgi raud! Pienesa man viņu klāt, es noglaudu vaigu, sabučoju (uz to brīdi viņa pat apklusa, radās sajūta, ka pazina mammu...) Es apjukusi, nepaspēju pat apraudāties. Vien dažas sekundes... cik žēl.

Kamēr mani šuj ciet un tīra, sāk ļoti miegs nākt, bet neviens neļāva gulēt. Uzdod kaut kādus jautājumus. Piemēram , kāds būs bērniņa vārds. Dāmas teica, ja viņām vārds nepatiktu vēderu atstātu vaļā, bet manējam izvēlētajam nebija ne vainas. Annija. Es uz šo dienu neesmu droša, vai man joks par vēdera nesašūšanu liekas asprātīgs.

Aizveda mani uz palātu, partneris pārceļ mani gultā. Tad sākās krūtsbarošanas apgūšana.. Bija grūti. Ļoti grūti. Es pusi sava ķermeņa vēl nejūtu, jāmaina pozas, taču pirmo diennakti jāuzmanās ar galvas celšanu. Krūts pa lielu, nevar saņemt.

Otrajā dienā biju ļoti laimīga, kad tiku vaļā no čemodāna un pampera. Pati aizsteberēju līdz dušai, sakopos. Nebija viegli. Ģībonis nāca, vājums. Bet es to izdarīju un ļoti lepojos ar sevi.

Laime visam mūžam.

Tāds izskatās mans pirmais stāsts. Drīz publicēšu otru - pilnīgi atšķirīgu dzemdību stāstu. Ja vēlies dalīties ar savu stāstu, raksti man uz e-pastu sindija.tabaka@gmail.com .


48 views

© 2020  by Sindija Tabaka. 

Sindija
Tabaka

7792847 ; Atrodi mani soctīklos

  • Facebook Social Icon
  • Instagram Social Icon
  • Twitter Clean Grey