Search
  • Sindija Tabaka

Dzemdību stāsts numur divi


Ievads Mans dzemdību stāsts sākas jau 26.01 . Biju uz pēdējo apskati pie vecmātes. Beidzot man apskata dzemdes kaklu, jo taču pilna 41 nedēļa un nekas nenotiek. Pavēries bija gan 1,5cm arī mīksts, un saīsinājies. Cerēju jau uz rezultātu tajā pašā vakarā pēc pārbaudes, taču nekas vairāk par kontrakcijām ik 15 minūtēm nenotika.

Par cik pirmais bērniņš dzima ar ķeizargriezienu un šīs dzemdības plānojās būt dabīgas, mani sūtija vēl pie speciālistiem uz konsultācijām, lai izrunātu plānu A;B vai C nepieciešamības gadījumā, jeb izrunājām dažādus, iespejamos dzemdību scenārijus. Vecmāte pēdējā vizītē solīja pazvanīt uz galveno slimnīcu Reykjavīkā, lai noskaidrotu, kas īsti būs, ja bērniņš nedzims līdz 29.01 - pēdējam datumam, kad var gaidīt - ha! Pārsteigums! Viņa man atzvana un saka ‘’Tev rīt jābrauc uz dzemdību ierosināšanu. 8:30 esat jau klāt dzemdību namā,ar visām somām. Atpakaļ jau brauksiet trijatā’’ Es spēju vien noelsties no pārsteiguma un pateikt okey .

Atgriezos mājās, ķēros pie telefona. Zvanu mammai, saku kravā somas un šovakar jau brauc pie mums, jo rīt mums agri jabūt dzemdību namā. Viņai uzticēts pieskatīt vecāko meitiņu. Nākamais zvans ir vīram, saku ,lai šodien nepārstrādājas, jo rīt dodamies pēc bērniņa. Viņs bija tik pārsteigts! Spēja vien pārprasīt - tiešām rīt? Beidzot zvanu dūlai... Viņa man apstāstija, kas un kā būs, kurā brīdī viņa ieradīsies. Viss izrunāts, sirdī patīkams satraukums. Aizmigu nelielās kontrakcijās ,pamodos jau 4 naktī ,vai no rīta, kā nu kuram sākas diena. Aizmigt vairs nevarēju, bija jādomā par to, kā nu tas viss būs. Vīrs arī pamodās. Gulējām apskāvušies un satraukušies. Gaidijām modinātāja zvanu... Brokastis ,kafija. Pārskatam mantas. Viss ir :) Kāpjam mašīna un braucam.

Dzemdības

9:00 Slimnīcā mani jau sagaida vecmāte.(mēs nokavējām,hihi) Viņa izstāsta plānu - vispirms pārdurs augļūdeņus ar cerību, ka tad kontrakcijas pašas sāksies un viss notiksies. Pavadīja mūs uz dzemdību istabiņu.Tur pat es biju visu pirmsdzemdību laiku, un tur pat arī dzemdēju .Nekāda lieka staigāšana no palātas uz palātu.

Pielika mani pie aparātiem, dzemdes aktivitāte nekāda... Tonīšiem pieslēgta es biju praktiski visu laiku, noņēma tik cik uz tualeti aizčāpot. Viens no drošības pasākumiem,tā teikt.

Ar vīru garlaikojāmies,jokojāmies.Viss uz tādas pozitīvas nots. 10:00 man pārdūra ūdeņus. Paveicās,ka atvērums bija pietiekams un nevajadzeja kakliņā nekādu balonu likt, lai paplašīnātu atvērumu, un ievietotu āķi ar ko pārdurt augļapvalku. Ar 2cm pietika. Deva laiku līdz 14:00 . Gaidijām... Sagaidijām pusdienas 12:30 beidzot. Traki ēst gribējās :) Uznāca kāda kontrakcija ik 15 minūtes varbūt, bet ne pietiekami stipras. Pienāk pulkstens divi. Man izskaidroja, ka laiks ierosināt dzemdības ar sistēmu (mākslīgais oksitocīns.) Es biju ļoti pārsteigta ,jo biju domājusi ,ka pēc ķeizara nestimulē ar sistēmu,vai ko tik stipru.

Nu ko... Guļu ar sistēmu pie vēnas .Pēc stundiņas jau ierodas mana dūla. Izkoriģē visus, un man beidzot tiek ļauts pastāvēt vai pasēdēt lielajā, mīkstajā šupuļkrēslā. Savādāk es lūzu pušu uz tās gultas,ļoti neerti bija. Tajā pašā laikā kontakcijas palika spēcīgākas un spēcīgākas. Smieklīgi, bet tonīšos dzemdes aktivitāti vien uzrāda ap 30. Es šausmās nodomaju, ja jau man tagad sāp,kas būs vēlāk?!

Dzemdes aktivitāte ap 40-45. Gribas jau izelpot.. Sāp. Dūla skatās man acīs un saka ‘’Pēc tā, ko es te redzu, mīļā, tev iespējams vajadzēs epidurālo anestēziju’’. Pamāju ar galvu un saku, ka es arī tā domāju. Izstāstam vīram par anestēziju, jo dūla un es sazinamies tikai latviski, man visu laiku bija jātulko un jādomā trīs valodās. Ar personālu angliski, ar mīļoto poliski un latviski jāsakopo savas domas.

Laiks lēnām rit uz priekšu.Vismaz man tā liekas,ka lēnām. Kontrakcijas ik 5 minūtes un jau ļoti nepatīkami stipras. Oksitocīnu pie sistēmas pastiprina ik 30 minūtes. Aizgāju uz tualeti un sapratu,ka gribu stāvēt. Stāvu un elpoju balstoties uz drauga pleciem. Viņš elpoja man līdz un glaudija. Likās,ka palīdz ... Dažas kontrakcijas.Pēc tam sāka palikt ļoti karsti. Mēģinu uz bumbas sēdēt, sapratu ka tā poza nav man. Uz bumbas bija sajūta, ka sāpi nav iespējams izelpot un viss sēž iekšā.. Ceļos un kāpju atpakaļ gultā . Visu laiku karsti. Likās, ja atvēršu acis paliks vēl sāpīgāk, tas bija viens no maniem aizsargmehānismiem - acis ciet. Vīrietis mēģina vēl ar mani jokot , jautā ko es tik klusa paliku, bet es nespēju vairs atbildēt. Pēc tā palika skaidrs, ka viss - esmu iegājusi procesā pa visam. Man sāp un negribu ne ar vienu runāt, vai sazināties. Dūla ieslēdza mūziku klusiņām,un visi sēdeja ļoti klusu, nerunāja, lai mani netraucētu. Visgrūtāk bija noķert mirkli,lai man izmērītu spiedienu. Pulkstenis 16:00 apmēram. Dūla vīru aicināja uzpīpēt, vai aiziet izvēdināt galvu uz brīdi, jo kādu brīdi tā pat nekas nenotiks tik ātri (protams ar manu atļauju). Vienā no kontrakciju staplaikiem es piespiedu sevi atvērt acis un dūla noķēra manu skatienu - ‘’Ko tu gribi? Padzerties? ‘’ Es pie sevis prātoju, vai ciesties vēl, vai prasīt EA tagad. Nē, es necietīšos - paprasu tagad. Ciesties vairs negribu. Vecmāte pāŗbauda atvērumu 4cm. Esot ļoti labi. Tikai līdz anesteziologam jāgaida stunda.. Līdz tam elpoju smieklu gāzi,no kuras pilnīgi nekādas jēgas,taču likās, ka tad vieglāk elpot. Paprasījos vēl reizi uz tualeti. Jāprasās bija tāpēc, ka visu laiku biju pieslēgta pie sistēmas, doplera un vēl sazin kā. Uz poda tik ērti likās,taču sapratu,ka tur man neviens sēdēt neļaus ar pārdurtiem ūdeņiem... Pārāk liels risks. Izelpoju tik dziļi kontrakcijas, ka visi vēdera muskuļi trīcēja no parpūles.

Pulkstens ap 17 vakarā, man beidzot iedod EA tikai jāgaida minūtes 15 līdz iedarbosies. Pirmais ko jutu,ka ķermenis pamazām sāk atdzist. Vecmāte atkal pārbauda atvērumu - jau 6cm! Pa stundu! Vīrietis arī ir atpakaļ un es pavisam citā noskaņojumā. Esmu spējīga runāt atkal. Kontrakcijas jūtu jā , sāp, izelpoju ,bet citā līmenī. Palūdzu, lai dūla parāda vīram kā masēt muguru. Ļoti gribējās,lai viņš man pieskaras. Bija tik labi, kad viņš atgriezās. Jau tik tiešām spēju jokot, runāt, smaidīt.Vēl pozēju fotogrāfijām, nu galīgi neizskatijos pēc dzemdētājas. Ap 18:00 sāku just spiedienu. Tad redz par kādu spiedienu visas runā ! Arī es to sajutu. Pašai prieks.Un jo lielāku spiedienu es jūtu,jo mazāk jūtu kontrakcijas.

Adrenalīns pa to laiku jau bija pavisam nokrities un man palika auksti. Mani sasedza ar visām vējjakām, kas vien bija pieejamas ,jo segu tur dīvainā kārtā nav.

Vecmāte pirms septiņiem izdomā paskatīties atvērumu.Pārsteigums! Jau pilnīgi vaļā un ieskatoties var jau galviņu redzēt. Vecmāte pasauca studentiņu, kas visu laiku bija klāt praksē. Šī arī viņam pirmā pieredze dzemdībās. Stundents uzmet acis un atsprāgst atpakaļ no pārsteiguma! Tas bija tik smieklīgi !! Vīrs arī paskatijās,taču reakcija bija pilnīgi normāla. Tāda sajūta, ka viņš simtiem jau tādas dzemdības bija redzējis.

Sākam likt likmes... Kā tu domā,cik ilgi dzemdēsi? Visi saka, ka 20-21 vakarā. Es šausmās! Jūs trakie, domājat, ka man tik ilgi vēl dzemdēt gribās? Smejos. Sāku spiest.Pagāja pāris reizes līdz sapratu, ka jāspiež tiešām stipri. Visgrūtāk man likās noturēt izelpu spiežot,tapēc cītīgi elpoju starplaikos. Un 19:30 mūsu mazulite bija man uz punča.

Es biju tik saviļņota. Gribējās raudāt un smieties reizē. Tāda maziņa pavisam, man uz ādas. Neraudāja ,mierīga bija. Kā viņa smaržoja, tik saldi.

Tad pirmā krūtsbarošana, Agnese lieliska zināja, kas jādara, pati krūti atrada. Divas stundas svētlaimē sēdejām un priecājāmies par maziņo pilnīgi netraucēti. Tikai pēc tam nosvēra un uztaisīja pēdiņas nospiedumu.

Tagad man ir divas pilnīgi dažādas pieredzes.Pirmais bērniņš ķeizargrieziens,otrs dabīgas dzemdības. Nevaru teikt viennozīmīgi kura pieredze bija labāka, galvenais te ir rezultāts :)


152 views

© 2020  by Sindija Tabaka. 

Sindija
Tabaka

7792847 ; Atrodi mani soctīklos

  • Facebook Social Icon
  • Instagram Social Icon
  • Twitter Clean Grey