Search
  • Sindija Tabaka

Dzemdību stāsts nr 3 - Anabella

Iedomājos, ka jāieliek dzemdību stāsts manā blogā. Domāju, ka viņš lieliski šeit iederēsies kopā ar pārējiem.

Esat skatījušies Game of Thrones? Lūk , es varētu savu dzemdību stāstu salīdzināt ar šo seriālu. Kāpēc? Jo 7 sezonas “winter is coming” , un visa tā ziema norisinājās vienā epizodē.

Arī trešajam bērniņam noliktais datums bija janvāris, tāpēc sērija sentimentālais janvāris turpinās.

. Man bija divi noliktie dzemdību datumi - 7 un 11 janvāris. Abi pagāja garām. Visam pāri ko es jau darījos, lai ierosinātu procesu , paprasījos vecmātei, lai paskatās man dzemdes kaklu pilnās 40 nedēļās, jo tieši tajā dienā man bija pēdēja vizīte. Parasti šeit nepraktizē nekādas pārbaudes, ja vien nav indikāciju, vai dzemdību datums stipri pāri. Teicu, ka jāmēģina viss, lai nav ierosināšana atkal. Vecmāte zināja, ka pati esmu dūla un lieki ar mani nestrīdējās, piekrita. Pārbaudē saka, ka ir jau 2cm atvērums, dzemdes kakls mīksts, gatavs. Pasmējāmies ar vecmāti, ka vīram šis fakts nav jāzin, un turpināt mīlēties tik cik vēl ir manos spēkos.

Jau kopš Ziemassvētkiem man bija treniņkontrakcijas, jutos kā vecs traktors, kuru nevar iekurbulēt.

Divas dienas pēc pārbaudes kontrakcijas te ir, te nav. Līdz pārgāja pavisam. Sagaidu 15.01 atkal tīri uz dzemdes kakla pārbaudi, un vēl akupunktūru ar adatām. Ejot prom vecmāte silti iesaka vienkārši atpūsties. Pagatavot ko garšīgu, paskatīties kādu raudāmo filmu (starp citu arī labs veids kā iekustināt oksitocīnu). Man divreiz nebija jāsaka! Aizskrēju uz veikalu, sapirku maisu ar gardumiem un braucu mājās filmas skatīties.

Starp citu, tajā dienā jau biju norunājusi ar slimnīcu ierosināšanas datumu, jo vairs necerēju, ka pats varētu sākties. Datumu gan paturēju noslēpumā. Lai vismaz kaut kādu pārsteiguma efektu sagādātu ģimenei! 16.01 agri no rīta samīļojāmies ar vīru , pēc tam turpināju sestdienu kā jebkuru citu. 9 no rīta jutu kaut kādas vieglas kontrakcijas, bet nepievērsu uzmanību, jo tās tulīt ari pagaisa. Turpināju tīrīšanu, gatavošanu, spā dušā. Nu, zinat. Matu maskas, sejas maskas, tehniska apkope ar skuvekli. Tā teikt priekšdienām. Ap 12 sāpes atgriezās un strauji pārlēca no 5min uz ik 2-3min , stundu nepāriet. Paliek stiprākas. Sāku pat priecāties. Zvanu uz savas pilsētas nodaļu , saku ka jūtu kontrakcijas un vai var pārbaudīt tonīšus pirms braucam uz Reykjavīkas nodaļu.Negribas par velti braukt. Uz Reykjaviku bija jādodas, jo pirmās dzemdības pirms 10 gadiem man bija ķeizars. 13:20-13:50 toņi, viņa saka ka izskatās ka būs īstās. Pārbauda dzemdes kaklu, un tur jau 5cm. Piedāvā ātros, jo izskatās ka viss ļoti strauji virzās, ceļš 45-50 minūtes.. Saku nē, nē kadi ātrie, paši aizbrauksim. Noškobīja degunu, piedāvāja hormonus, lai apturētu procesu, bet man no domas vien par kaut kādiem mākslīgiem hormoniem mati sacēlās stāvus, tāpēc atteicos. Palaida un piekodināja braukt tūlīt pat. Es mājas fiksi uzrāvu pamperu, jo negribēju sašmucēt mašīnu, aizvedām ātri bērnus pie vīra māsas un 14:11 izbraucam no pilsētas. Aaaaa, cik neērti ir mašīnas aizmugurē ar kontrakcijām! Es tur visādas skaņas izdevu, likās ka vieglāk un palīdz, bet ar pozu maiņām gan grūti. Vienā jaukā brīdī jūtu - kontrakcijas paliek savādākas. Vairāk uz leju. Nometos kaut kā aizmugure četrapus un jūtu, ka man gribas spiest. Es paceļu galvu ar cerību, ka ieraudzīšu slimnīcas durvis. Tieši tajā brīdī vīrs piebrauca pie slimnīcas.

Es kaut kā atmuguriski izrāpoju no mašīnas, bet kājās piecelties vairs nevaru, tāpēc tā arī tupus paliku pie mašīnas durvīm un aidā - kontrakcija un spiežu.

Vīrs ātri saprata, ka pati vairs nekur netikšu, fiksi pagraba ratiņkrēslu , iesēdināja mani ar varu, lifts (atceros kā viņš dusmojās, ka lifta durvis neveras ciet, spaida to pogu) , atveras durvis (mūs jau gaidīja) es saku, ka jau spiežu. Knapi mani pierunāja uzkāpt uz galda, jo vajadzēja sirdsdarbību atrast (slimnīcas politika). Man tik ļoti gribējās tupus spiest Lejā jau vairs nepaspēju nokāpt. 2 spiedieni un Anabella 15:16 piedzima , 3064g un 48cm.

Te nu viņa bija! Mana mazulīte.



Visa tā gaidīšana, gatavošanās, neticība ka viss tiešām norit labi... testu kaudze grūtniecības sākumā, sonogrāfija reizi nedēļā, dopleris nakts vidū pie panikas lēkmes...Tas viss pazuda līdz ar brīdi, kad man mazulīti uzlika virsū. Mūsu varavīksnes bēbīti. Pie tam mēs nezinājām vai gaidāma meitiņa vai dēliņš. Tas man bija tik ļoti mazsvarīgi. Pat aizmirsu, ka nezinām sākumā, vēlāk zem sedziņas rakājos un meklēju atbildi. Tagad baudām ceturto trimestri. Ļoti gribas, lai laiks neskrien tik ātri, jo meitiņa nekad vairs nebūs tik maziņa.

34 views0 comments

© 2020  by Sindija Tabaka. 

Sindija
Tabaka

7792847 ; Atrodi mani soctīklos

  • Facebook Social Icon
  • Instagram Social Icon
  • Twitter Clean Grey