Pārrautas cerības un emociju virpulis

Tieši pirms Ziemassvētkiem, tāda skumja tēma. Taču tā ir patiesa un īsta, un tik daudz ģimenes sastopas ar pārrautām gaidībām.

Pēdējos pāris gadus šī tēma ir skārusi mani pašu. Atbilžu meklēšana, asaras, netaisnība, vientulības sajūta - skan pazīstami? Pēc piecām zaudētām grūtniecībām neko citu, patiesībā, nav iespējams just. Var tikai nedaudz paveikties, kā manā gadījumā, ka es protu lasīt poļu valodā. Uzgāju lielisku grāmatu. Latviešu valodā vēl neesmu atradusi literatūru par šo tēmu. Ja esmu palaidusi garām, droši raksti man, ar prieku izlasīšu.

Grāmatu sauc "Przerwane oczekiwanie'', jeb ''Pārrautās gaidības'' tulkojot. Ceļvedis katrai sievietei, kura iet cauri zaudējumam. Mazā termiņā, lielā, vai pēc dzemdībām. Izveidoju nelielu apkopojumu sajūtu virpulim, kas sagaida pēc zaudējuma.

''Brīdī, kad grūtniecība tiek pārrauta, un dzīvības stars, kuru šūpojām klēpī dziest - cerība lūzt mazos gabaliņos.''

Sāpes pēc grūtniecības zaudēšanas nav proporcionālas grūtniecības laikam, bet gan pēc tā cik ļoti sieviete emocionāli bija pārņemta un gatava grūtniecībai. Smags ir pats procesa nedabiskums , tur kur gaidāma dzīvība - pienāk nāve.

#Sēru pārdzīvošana

Sāpes pēc zaudējuma ir vesels process, ciešanas, ceļš kuram ir vairāki etapi sēru pārdzīvošanai.

Pirmais ir šoks, kad liekas - tas viss ir bijis slikts sapnis, gribu pamosties! Šajā posmā var piemeklēt arī depresīvas sajūtas, vainas sajūta, pretenzijas pret kādu vai kaut ko.

Process beidzas ar zaudējuma akceptāciju. Tikai tad dzīvē var uzsākt jaunu projektu.

Katrs process ir jāizdzīvo, lai atkal varētu atgūt mieru un tiešām sajusties labāk.

''Nenoliedz sajūtas. Lai pārdzīvotu savas emocijas sēras ir jāizdzīvo, nevis jānogriež. '' Claudia Ravaldi

#Neticamība, apjukums

No teorijas mēs visi esam daudz maz dzirdējuši, ka grūtniecības pārtraukšanās notiek un notiek samērā bieži. Katrā gadījumā, ir grūti būt sagatavotam šādam notikumam.

Ja pie zaudējuma ir asiņošana, parasti pirmā reakcija ir bailes. Raizes, ka zaudēsim bērniņu , arī par to , kas sagaida pēc tam. ''Bailes par to, kas notiek tajā brīdī saistās ar hospitilizāciju: vieta, aprīkojums, valoda , kura šādos gaījumos kļūst tehniska.'' Piera Mighaella Lai pārdzīvotu emocionālo šoku ir vajadzīgs laiks. Laiks, lai pierastu pie situācijas, ka tas notiek pa īstam.

#Tukšums, vientulība

Pēc šoka sievietei nāk apziņa, ka tas noticis pa īstam. Ka bērniņa nav.

Nav iespējams aprakstīt tās spēcīgās emocijas, kuras spraucās ārā un šaudās pa galvu. Tā spiedošā sajūta uz sirdi, jo lūzums starp sapņiem, cerībām, plāniem un īstenību ir tik liels, ka kļūst mokošs.

Mazuļa nāve nes tukšuma sajūtu neatkarīgi no tā cik lielā termiņā šī nelaime ir notikusi. Bērniņš ir nodzisis mātes klēpī, bet ārstiem ir jārīkojas, lai viņus atrautu. Atdalītu. Pie sāpēm nāk klāt jauna emocija - vientulība. Ja zaudējums noticis trešajā trimestrī, sievietei visticamāk jāpiedzīvo dzemdības. Nākamās dienas seko hormonālās pārmaiņas, pēc kurām krūtis pieplūst ar pienu. Tādā situācijā sāpes var šķist plosošas: liekas, ka izmaiņas ķermenī pasvītro esošo situāciju. Bērniņa nav, kuram prāts, gan sirds bija tik ļoti gatava.

#Dusmas, vainas sajūta

Sajūta, ka paši nespējam kontrolēt savu dzīvi noved pie dusmām un izmisuma. Bieži šādas sajūtas izraisa emociju izvirdumus - dusmas, pretenzijas , netaisnības sajūtu.

Jautājam kāpēc ciešanas piemeklēja tieši mūs, meklējam ''vainīgo'' . Šādi meklējot vainīgo ātri var iekrist slazdā ar vainas sajūtu pašai pret sevi - ''ja es neceltu to smago maisiņu'' , ''ja es labāk pieskatītu savu ēdienkarti'' , ''ja es ātrāk dotos pie ārsta'' , zaudējot arī pašvērtējumu ''neesmu spējīga dzemdēt bērnu'', jeb ''neesmu pelnījusi bērnu'' . Lai beigtu šo aso sajūtu burbuli svarīgi ir neturēties pretī, bet gan dot brīvu vaļu sajūtām. Raudāšanai tiešam piemīt terapisks spēks. Nav jēgas turēties pretī, un neizrādīt citas negatīvās sajūtas.

Savukārt, Wiliams Šekspīrs rakstīja: ''Ieģērb sāpes vārdos; sāpes, kuras nerunā čukst sirdij, un liek tai lūzt.''

#Cik bīstama ir sajūtu noliegšana

Gadās, kad no šīm emocijām sargā aizsargmehānisms, tāpēc metamies darbā, jebkura cita aktivitāte, kura ļauj nedomāt. Iestāstām sev, ka nu laiks justies labāk - smaidām priecīgi, piespiežam sevi ''normalizēties'', kaut gan pārdzīvojumi turpat glūn aiz stūra. No sāpēm aizbēgt nevar, lai tās beigtos - viņas ir jāizdzīvo.

Ja gadījumā jūti, ka nomāktības sajūta ieilgst , un sarunas nepalīdz, kam seko bezmiegs un depresīvas domas - tas noteikti ir signāls, ka jāvēršas pie speciālista.

#Atbalsts no citiem vecākiem

Iegūstot atbalstu no cilvēkiem, kuri to jau ir piedzīvojuši dod patiešām lielu spēku un izturību. Tikšanās un sarunas ar māmiņām, kuras arī ir zaudējušas bērniņu grūtniecībā sniedz sajūtu un pārliecību, ka pa īstam tiksi saprasta. Arī klausoties citus stāstus saprotam, ka neesam vieni. . Kā arī sniedz cerību, ka sāpes izgaisīs, atstājot tikai atmiņas par mazuli, kurš auga klēpī...

Hipnoze, psihologs, antidepresanti, citi bērni... tie visi ir tikai pretsāpju līdzekļi, kuri pa īstam to smagumu nenoņem. Daloties ar citām sievietēm sāpes ir daudz vieglāk panest un sadziedēt.

#Dienasgrāmatas vai vēstuļu rakstīšana

#Rituāli

Daudzas sievietes dod mazulim vārdu, paļaujoties uz intuīciju - tas ir puisītis vai meitenīte. Dodot vārdiņu rodas realitātes sajūta, ka tas tiešām ir noticis. Ka bērniņš bija īsts.

Pasaulē 15. oktobrī ir piemiņas diena visiem eņģeļa bērniņiem. Vari iedegt svecīti arī notikuma datumā (piemēram USG dienā) , gan noliktajā dzimšanas dienas datumā.

#Atmiņas

Zaudēts bērns vienmēr būs mīlēts mātes sirdī, neatkarīgi cik sen tas ir noticis. Nebaidies laist vaļā emocijas, jo līdz ar sāpēm atmiņas nepazudīs. Tās paliks gaišākas un vieglākas. 2019.g.